Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:3030, Did:0, useCase: 3

Par ko īsti cīnās Latvijas sportā? Naudu, varu, principiem?

Rolands Eliņš

Latvijas sporta sistēmā norisinās ilgstošas kaislības un intrigas, cīņas citam pret citu un cīņas par sevi - tas ir fakts, ko daiļrunīgi apliecina gan LOK prezidentu nomaiņas, gan prioritāro sporta veidu saraksta ieviešana, gan nesekmīgie mēģinājumi apvienot sporta nozari. Bet par ko tad īsti ir šīs cīņas? Ar šo savā ziņā klišejisko jautājumu portāls Sportacentrs.com vērsās pie Latvijas sporta piramīdas augšgala pārstāvjiem.

Joks, ka no diviem latviešiem sanāk trīs politiskās partijas, dažreiz nemaz neliekas kā joks. Latvijas sporta pārvalde un politika gan teorētiski ir nošķirtas viena no otras, ko gluži vienkārši pieprasa starptautiskie noteikumi, un, ja tie netiek izpildīti, tad ir jau precedenti, ka valstis tiek diskvalificētas no sacensībām. Līdz ar to LOK prezidenta Jāņa Buka intervijā LTV norādītais, ka IZM pārstāvji uzstādījuši ultimātus par konkrētu LOK darbinieku atlaišanu, principā ir apsūdzība, ka IZM pārstāvji pārkāpuši Olimpisko hartu. IZM padomnieks Raivis Bergs sev veltītos pārmetumus nosaucis par nepatiesiem.

Bergam ir taisnība, ka viņš ir izglītības un zinātnes ministres padomnieks politikas jautājumos, kamēr sporta lietas nav viņa oficiālajā kompetencē. Tas, protams, neizslēdz iespēju, ka sporta jautājumi tāpat tiek risināti, un portāls Sportacentrs.com jau ziņoja, ka vairāku sporta federāciju vadītāji uzskata Bergu par sporta nozares principiālo pretinieku ministrijā.

Tās ir nopietnas apsūdzības, taču - būsim godīgi pret sevi - nekas jauns mūsu sporta sabiedrībā. Ministrija pret LOK. LOK pret LSFP. Tikmers pret Fogeli. Lielās federācijas pret mazajām. Prioritārie sporta veidi pret pārējiem. Jaunie pret vecajiem. Gorkšs pret Ļašenko. Koziols pret Lipmanu. Jēkabsone-Žogota pret Vējoni. Un vēl un vēl. Nu sen nav Latvijas sportā bijis tāds moments, kad nav eksistējusi kāda nozīmīga iekšējā cīņa, kas savukārt loģiskā kārtā publiskajā vidē raisa apsūdzības, pārmetumus, nopludinātus faktus un pusfaktus.

Nezinātājs varētu padomāt, ka, kamēr Tuvajos Austrumos ir naftas atradnes, tikmēr Latvijas zelta bedre ir sports. Sak, ja reiz tik aktīvi cīnās savā starpā, tad loģiski sanāk, ka šai ir cīņai ir iemesls. Latvijas valsts sporta finansējums 2024. gadā ir 51 miljons eiro. Ja kādam tas izklausās daudz, tad ņemiet vērā, ka tas jāsadala teju 100 sporta federācijām, visām sporta skolām un sporta pārvaldes organizācijām. Līdzekļi, protams, tiek apgūti arī citos veidos gan no valsts (piemēram, starptautisku sporta pasākumu rīkošanai un infrastruktūras veidošanai), gan no pašvaldībām, gan no sponsoriem.

"Piekrītu, ka sporta nozare Latvijā ne tuvu nav bagātākā nozare," par salīdzinājumu, ka Latvijas sportā pieejamā nauda ir krietni mazāka nekā, piemēram, ostu un loģistikas nozarē, izteicās Dāvis Mārtiņš Daugavietis, Saeimas sporta apakškomisijas vadītājs. "Par ko tad norisinās cīņas? Ja man vaicā personīgo viedokli, tad vienas konkrētas atbildes droši vien nav, katram ir savas intereses un sava motivācija, piemēram, kā tas bija, veidojot prioritāro sporta veidu kritērijus. Kā deputāts pats esmu ar to saskāries un dzirdējis arī no citiem politiķiem argumentu, ka ar sporta nozari grūti sastrādāties, jo nozarei nav viena galvenā pārstāvja. Tagad bieži sanāk tā, ka izrunājamies ar vieniem un nonākam pie kopīga secinājuma, tad uz nākamo sarunu atnāk citi sporta pārstāvji un apgalvo jau kaut ko pavisam citu, proti, nē, mums to nevajag, mums vajag kaut ko citu. Lēmumu pieņēmēji Saeimā tad paliek ar neskaidrību, kas īsti Latvijas sportam ir vajadzīgs."

"Ir jūtama cīņa starp lielajām sporta federācijām un mazajām," sacīja Daugavietis. "Mazo federāciju ir vairāk, kamēr lielās sporta federācijas pārstāv lielāku Latvijas sporta daļu tīri masveidīgi. Ir funkcionāri, kuriem patiešām, manuprāt, nostājā par sporta nākotni lielu lomu spēlē tas, vai šajā nākotnē viņiem pašiem būs vara un amati, bet ir arī funkcionāri, kuri strādā jau gadiem ilgi un pēc labākās sirdsapziņas cīnās par Latvijas sporta attīstību."

Pirms divām nedēļām notikušais LOK balsojums, kurā pārliecinoši tika pateikts "nē" apvienošanās procesam ar LSFP, bija vēl viens nozīmīgs punkts Latvijas sportā. No visām pusēm bija runas, ka "jābūt vienotiem" un "kopā esam spēcīgāki", bet LOK ģenerālajā asamblejā izskanēja argumenti, ka apvienošanās ir sasteigta, necaurspīdīgi izstrādāta, veido nelīdzvērtīgus nosacījumus starp olimpiskajiem un neolimpiskajiem sporta veidiem. Taču aizkulisēs izskan arī cits arguments, ko vienkāršos vārdos var izteikt šādi: "Vecajiem nepatīk, ka jaunie grib diktēt savus noteikumus."

"Dzirdu, ka jaunākie federāciju pārstāvji vairāk vēlas pārmaiņas, jā," aicināts komentēt šo argumentu, teica Daugavietis. "Te gan nevēlos kategoriski salikt pa kategorijām, jo ne viss vecais un iepriekšējais ir slikts. Drīzāk jāsaka, ka jācenšas atrast kompromisu, jo nav jau tā, ka jaunie sporta funkcionāri neko nesaprot. Vai man pašam LOK biedru balsojums bija pārsteigums? Pārsteigums īsti nē, bet atzīšu, ka biju cerējis uz citādu iznākumu. Tas ir sporta nozares lēmums, kas man ir jārespektē, taču tas nenozīmē, ka man nav sava redzējuma, un uzskatu, ka Latvijas sporta nākotnei labāk būtu ar vienu vadošo organizāciju."

Šur tur arī eksistē noskaņojums, ka Jānis Buks kā LOK prezidents jau ir tikai uz laiku, attiecīgi labāk sagaidīt, kad ir "īsta vadība" un tad risināt pārmaiņas. Daugavietis šo argumentu noraidīja kā neloģisku: "Mani izbrīna šāds arguments. Buka kungs jau sākotnēji sevi pieteica kā pārejas prezidents, tieši ar šādu mērķi viņš kandidēja LOK vēlēšanās. Saprotu, ka viņa virzītās pārmaiņas var patikt un var nepatikt, taču arguments, ka Buks nebūs nākamais LOK prezidents, neiztur kritiku."

Uz to norādīja arī LOK ģenerālsekretārs Kārlis Lejnieks: "Jānis nāca ar reorganizācijas pieteikumu. Tas arī tika nodrošināts, lai rastu kompromisu starp iesaistītajām pusēm, un LOK biedru balsojumā tas tika noraidīts. Viss arī ir tik vienkārši - bija piedāvājums, un šis piedāvājums tika noraidīts. Turpinām strādāt, un nevajag caur šo prizmu piepīt klāt kaut kādas citas lietas. Sporta nozarei pašai iekšēji jāspēj saprast, vai vēlamies vienu vadošo nevalstisko organizāciju. Sporta nozare pateica, ka negrib. Ļoti labi, ņemam vērā un strādājam ar esošo situāciju, tikai tad pēc tam nevajag prasīt to, ko paši noraidīja."

"Man grūti pateikt, par ko cīnās Latvijas sportā," uz jautājumu atbildēja Lejnieks. "Intereses ir daudzas un dažādas, katram ir individuāla situācija. Vai pastāv nošķīrums starp jauno vilni un veco kalumu? To labāk vaicāt pašām sporta federācijām, kamēr es pats atsevišķas federācijas šeit piesaukt laikam nevēlētos."

Šī gada sākumā kā pienākumu izpildītājs IZM sporta departamenta vadību pārņēma Juris Zīvarts. Vaicājām arī viņa skatījumu par to, ko paspējis ieraudzīt sporta nozarē. "Man sarežģīti izteikties par šīm iekšējām cīņām, ņemot vērā īso laiku, ko esmu nostrādājis šajā amatā," viņš atbildēja. "Turklāt aktuālie darbi pārsvarā neatstāj laiku apstāties un paskatīties uz lietām no malas, pavērot tās caur kādu īpašāku prizmu. Arī es teikšu, ka katram ir savi argumenti un intereses, nevis tāds viens vienīgs intereses objekts. Tāpat arī runājot par neseno LOK balsojumu par apvienošanos - katrs balsoja pēc saviem ieskatiem un kopīgi tā nolēma. Runa ir par divām neatkarīgām biedrībām (LOK un LSFP), neviens no malas tās nevar piespiest izdarīt ko tādu, ko tās pašas nevēlas."

"Es to redzu kā demokrātisku procesu," turpināja Zīvarts. "Jā, runas par apvienošanos bijušas jau sen, un tas savā ziņā būtu loģiski. Pārejas process gan notiek, finanšu sadalījums tiek pārvērtēts, prioritārie sporta veidi tiek noteikti. Arī jaunais sporta likums tiek virzīts uz priekšu, un šeit mums svarīgi bija sagaidīt LOK un LSFP reorganizācijas iznākumu. Sagaidījām, ņemam to vērā, un ar to arī strādāsim. Tieši tā arī es skatījos uz LOK balsojumu - bez skepses, bez tādiem jautājumiem, vai sporta nozare vēlas mainīties vai nē. Skatījos uz to, kā demokrātisku procesu, kurā sporta organizācija pati noteica, kā vēlas strādāt."

Lai gan LSFP kopsapulcē balsojumā par to, ka mērķis par vienas galvenās sporta organizācijas izveidi tiek saglabāts, tika saņemts vairākuma atbalsts, izskatās, ka tuvākajā nākotnē tas nebūs aktuāli. Lejnieks norādīja, ka LOK balsojums bija tik pārliecinošs "pret", ka šobrīd viņš neredz ceļu, kā turpināt iet uz apvienošanos, un ņem vērā LOK biedru balsojumu. Savukārt LOK prezidentam Bukam, kurš jau pašā sākumā neslēpa, ka 2024. gada vasarā uz pilna laika termiņu šajā amatā netēmēs, laiks pie LOK stūres var sanākt pat vēl īsāks - daļa LOK biedru iniciē ārkārtas kongresa sasaukšanu, kurā Buku no amata gāzt.

Cik tas ir loģiski un vajadzīgi pāris mēnešus pirms plānotajām prezidenta vēlēšanām, kurās Buks pats nemaz nepiedalīsies, lai katrs domā pats. Ja to nesanāk izdomāt, tad lielas vajadzības satraukties nav, jo uz būtībā vienkāršo jautājumu "par ko tad cīnās Latvijas sportā?" ticamākā atbilde sanāk "vienkārši cīnās". Laikam tā visiem jautrāk.